Visā 19. gadsimtā dabasgāzes lietošana palika lokalizēta, jo lielos daudzumos lielos attālumos nebija iespējams pārvadāt lielu daudzumu gāzes. Dabasgāze palika rūpniecības attīstības malā, kas galvenokārt balstījās uz oglēm un naftu. Svarīgs sasniegums gāzē - transporta tehnoloģijā notika 1890. gadā ar noplūdušas cauruļvadu savienojuma izgudrojumu. Neskatoties uz to, materiāli un celtniecības paņēmieni palika tik apgrūtinoši, ka gāzi nevarēja izmantot vairāk kā 160 km (100 jūdzes) no piegādes avota. Tādējādi ar to saistītā gāze lielākoties tika uzliesmota (ti, sadedzināta pie urbuma galvas), un zemē tika atstāta nesaistīta gāze, bet pilsētas gāze tika ražota lietošanai pilsētās.
Long - attāluma gāzes pārraide kļuva praktiska 1920. gadu beigās, jo ir turpmāki sasniegumi cauruļvadu tehnoloģijā. No 1927. līdz 1931. gadam Amerikas Savienotajās Valstīs tika uzbūvētas vairāk nekā 10 galvenās pārvades sistēmas. Katra no šīm sistēmām bija aprīkota ar caurulēm, kuru diametrs bija aptuveni 50 cm (20 collas), un pagarināja vairāk nekā 320 km (200 jūdzes). Pēc Otrā pasaules kara tika uzbūvēts liels skaits pat garāku pieaugošā diametra cauruļvadu. Kļuva iespējama cauruļu izgatavošana ar diametru līdz 150 cm (60 collas). Kopš 70. gadu sākuma garākajiem gāzes cauruļvadiem ir bijusi viņu izcelsme Krievijā. Piemēram, 1960. un 70. gados 5 470 - km - (3 400 {- jūdze) garā ziemeļblāzma cauruļvads tika uzcelts pāri Ural kalniem un apmēram 700 upēm un straumēm, kas savieno austrumu Eiropu ar rietumu sibīrijas gāzēm uz arctic circi. Tā rezultātā gāze no Urengoy lauka, kas ir lielākā pasaulē, tagad tiek pārvadāta uz Austrumeiropu un pēc tam uz Rietumeiropu patēriņam. Vēl viens gāzes cauruļvads, kas ir īsāks, bet arī lieliskas inženierijas grūtības, bija 50 cm (20 collu) Trans-Mediteranejas cauruļvads, kas 70. un 80. gados tika uzbūvēts starp Alžīriju un Sicīliju. Jūra ir vairāk nekā 600 metru (2000 pēdu) dziļi pa dažām šī maršruta daļām.
